Riks Džeimss
Pirmoreiz uzsākot attiecības ar Kristu, mēs parasti piedzīvojam tādu kā ‘medusmēneša’ periodu. Ir atjaunotas mūsu attiecības, mūsu sadraudzība ar Dievu. Mūsu grēki ir piedoti. Viss ir lieliski.
Un tā tas patiešām ir.
Taču kritušā pasaulē ‘lieliski’ tomēr nenozīmē ‘pilnīgi’. Pēc neilga laika ‘medusmēnesis’ beidzas, un mēs atskārstam, ka attiecībās ar Kristu jau esam apkrāvušies ar diezgan smagu bagāžu.
Dievs mums ir devis jaunu sirdi, jaunu motivāciju, jaunu virzienu, taču medusmēneša laikā mūsu vecais ‘es’ nekur nepazūd. Viņš tikai paslēpjas tālāk prom no acīm.
Č.S. Lūiss ir teicis:
“Tikai mēģinot iet pret vēju, tu iepazīsti tā spēku.”
Ar to Lūiss gribēja teikt, ka, tikai mēģinot pārtraukt grēkot, tu iepazīsti grēka spēku. Tikai tad, kad mēs kā kristieši sākam mēģināt dzīvot kopā ar Dievu, mēs pirmoreiz mūžā saprotam, ko nozīmē cīnīties ar grēku un vainas apziņu.
Kļūstot par kristieti, es sapratu, ka vispirms ir jāmainās manai valodai. Biju pieradis tekoši runāt rupjības. Es nespēju pateikt nevienu teikumu bez lamu vārdiem. Atceros, ka aizejot uz savu pirmo Bībeles studiju nodarbību, es sapratu, ka neviens nelieto nevienu no maniem iecienītākajiem vārdiem. Sapratu, ka man ir jāmainās. Un es mainījos.
Taču viss nav tik vienkārši. Katrs var atbrīvoties no slikta ieraduma. Katrs var piepildīt kādu Jaunā gada apņemšanos. Es varu pārtraukt pārkāpt ātrumu. Taču atbrīvoties no neiecietības, dusmām, nepacietības pie stūres? Tam ir daudz dziļākas saknes.
Pamanot, ka pieaugam svētumā, mēs saprotam, ka zem ārējās čaulas, mūsu būtības dziļumos slēpjas grēks. Tas ir brīdis, kad beidzot apjēdzam, cik dziļi esam krituši, un ka paši sev palīdzēt nespējam. Taču tas netraucē mums tomēr mēģināt.
Man šķiet, ka mēs visi izmantojam vienu un to pašu stratēģiju, lai tiktu galā ar grēku vai paslēptu to. Pirmkārt, mēs pieliekam vēl lielākas pūles, un, kad tas nedarbojas, mēs mēģinām stiprināt savu gribasspēku ar apņemšanos un solījumiem. “Es nekad to vairs nedarīšu, nekad.”
Tad mēs to izdarām atkal. Turpinājumā mēs pārejam pie spriedelēšanas un nolieguma. Iespējams, mēs spriežam tā: “Ja jau tas pēc likuma nav grēks, tad tas nav grēks” vai “ja kāds cits to izraisīja, tad tas nav grēks.”
Tas viss neko nelīdz un mēs nonākam pie sevis nicināšanas. Kuram tad ir vajadzīga Jēzus nāve pie krusta, ja mēs varam sist krustā paši sevi? Un mēs turpinām sisties ‘kā pliki pa nātrēm’. “Idiot, kā tu atkal varēji iekrist?” Laikam jau mums ir sajūta, ka kaut kā tomēr paši varam samaksāt par saviem grēkiem.
Šajā brīdī viss prieks, visa dzīvība no kristieša dzīves ir prom.
Tad mūsu dzīve ar Dievu nav nekas vairāk kā grēka menedžments. Formāls rituāls. Bet Jāņa 10:10 Jēzus saka: “Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm.” Un tāda kristīgās dzīves pārpilnība tiešām pastāv.
Tagad, kad esam kristieši, Dievs ir devis risinājumu mūsu grēka problēmai – grēksūdzi.
Grēksūdze sastāv no trim daļām. Pirmā ir visgrūtākā. Ne tāpēc, ka tā būtu smaga,
bet tāpēc, kā tā mums ir sveša. Kas tad mums jādara? Kad esam grēkojuši, vai pareizāk – kad
grēks mūs apsūdz, mums ir jāiepauzē… un jāpiekrīt Dievam, ka tas, kas nupat notika, bija grēks.
1. Jāņa 1:9 ir teikts: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš ir
uzticams un taisns un mums piedod grēkus, un šķīstī mūs no visas netaisnības.”
Otrkārt, mums jāpiekrīt, ka ar to, ko Jēzus paveica pie krusta, par šo grēku ir samaksāts. Un treškārt, mums jānovēršas no šī grēka un jāpievēršas Dievam. To mēs saucam par nožēlu.
Padomā par laiku, kad tu pieņēmi Kristu. Pienāca brīdis, kad tu saprati, ka tev ir grēka problēma. Piemēram, iedomāsimies, ka es makšķerēju un manas domas ir ‘palaistas ganībās’. Kādā brīdī tās apstājas pie sievietes, kuras peldkostīms neaizklāj gandrīz neko no viņas auguma aprisēm. Pēc brīža es jūtu, ka mana sirdsapziņa mani apsūdz grēkā, iekāres grēkā. Nu man ir vairākas iespējas. Varu sākt spriedelēt: “Esmu tikai vīrietis. Ko tad lai es daru?”
Varu attaisnoties: “Es taču nepārgulēju ar viņu – nekā tamlīdzīga.”
Varu apsūdzēt šo sievieti: “Kas viņai liek staigāt apkārt šādā paskatā?”
Varu atzīties savā grēkā. Varu piekrist Dievam, ka tas, ko es darīju, bija grēks. “Kungs Jēzu, es iekāroju… savā sirdī un domās. Piedod man.” Es piekrītu, ka Kristus ir samaksājis sodu par šo grēku. “Kungs, paldies, ka Tu samaksāji par manu grēku.” Es piekrītu novērsties no tā. “Kungs, es negribu iekārot. Es gribu dzīvot šķīstu un svētu dzīvi.”
Tāds ir grēksūdzes process. Mēs to darām katru dienu, katru stundu, cik bieži vien grēkojam.
Kad esam atzinuši savu grēku, mēs tiekam šķīstīti no tā. Mūsu attiecības ar Dievu ir atjaunotas. Tagad mums vajadzētu justies labi, vai ne? Tas ir kā ievilkt dziļu elpu un ieelpot svaigu gaisu. Sajūtai vajadzētu būt neaprakstāmai. Taču mums ir vēl viena problēma.
Kā lai izvairāmies atkal un atkal krist tajā pašā grēkā?
Domāju, ka mēs kā kristieši saprotam, ka mums ir mūžīgā dzīvība un ka mūsu grēki ir piedoti. Taču, manuprāt, mēs bieži aizmirstam, ka mūsos mīt Dieva Svētais Gars. Mēs neesam pamesti vieni, lai sekotu Jēzum paši savā spēkā.
Svētais Gars vēlas mūs vadīt un dot mums spēku un motivāciju. Patiesībā Efeziešiem 5:18
Dievs mums pavēl būt piepildītiem ar Svēto Garu. Tātad runa ir par partnerattiecībām, kurās arī mums ir atvēlēta
loma. Dieva loma ir vadīt, virzīt un dot spēku. Mūsu loma ir divkārša. Pirmkārt, mums ir jāpaliek viņā. “Palikt viņā”
ir frāze, ko lieto Jēzus, un kas burtiski nozīmē “ar kādu kopā justies kā mājās”.
Mūsu atbildība ir būt kā mājās kopā ar Jēzu visas dienas garumā. Un tas nozīmē, ka mūsu attiecībām ar viņu jābūt tik ciešām, cik vien tas ir iespējams.
Tas nozīmē, ka mēs lūdzam Dievu nevis vienreiz dienā, bet visas dienas garumā. Tas nozīmē, ka ikreiz, kad ieraugām kaut ko jauku, mēs pateicamies. Mēs pateicamies visas dienas garumā. Slavējam Dievu visas dienas garumā, ikreiz, kad mums ienāk prātā kaut kas, par ko varam slavēt. Vienkārši slavēt viņu. Un atzīties grēkā ikreiz, kad tas parādās mūsu dzīvē, un Svētais Gars mūs apsūdz. Pateicoties, slavējot un lūdzot Dievu, mēs paliekam ciešās attiecībās ar viņu visas dienas garumā.
Mēs paliekam viņā un tādēļ Svētais Gars var brīvi iedarboties uz mums un dot mums spēku.
Otrkārt, paļāvība. Noteikti esi ievērojis, ka daudzi cilvēki visur ņem līdzi ūdens pudeli vai kafijas krūzi. Kad vien vēlas, viņi iedzer pa malciņam.
Tas ir sava veida paļāvības mehānisms. Jūties vientuļš? Iedzer malciņu. Satraukts? Iedzer malciņu. Laiks pārdomām? Iedzer malciņu. Ikreiz, kad kaut kā trūkst, iedzer malciņu. Ja vēlies iet kopsolī ar Svēto Garu, tad pavērs šo paļāvības mehānismu pret Dievu.
Tas nozīmē visas dienas garumā, ikreiz, kad tev kaut kā pietrūkst, tu vērsies pie Dieva: “Kungs, dod man gudrību. Kungs, tagad man ir vajadzīgs tavs spēks. Kungs, es nezinu, kā rīkoties. Kungs, rādi man ceļu.”
Ja mēs paļaujamies uz Dievu un paliekam viņa tuvumā, Dieva Garam ir iespēja mūs vadīt, virzīt un dot mums spēku.
Mēs esam pārrunājuši daudzas svarīgas lietas un es gribu, lai tu tās paturi prātā. Tādēļ es izmantošu piemēru par elpošanu. Elpojot, tu ieelpo un izelpo.
Ieelpa un izelpa.
Izelpa ir atzīšanās. Sliktā gaisa izelpošana. Atceries, ka atzīšanās grēkā sastāv no
trim posmiem. Tu piekrīti Dieva viedoklim par tavu grēku. Tu piekrīti, ka Kristus ir samaksājis par šo
grēku. Tu piekrīti novērsties no šī grēka, to nožēlojot. Tā ir izelpa, atbrīvošanās no sliktā gaisa.
Ieelpa ir paļāvība uz Svēto Garu. Tas nozīmē, ka tu uzticies Dieva Gara vadībai un virzībai. Tu tici, ka Dievs to darīs. Tā kā Dievs pavēl mums būt piepildītiem ar Svēto Garu, mēs varam uzticēties, ka viņš to darīs.
Tātad, ieelpojot, mēs sakām: “Kungs, lūdzu, piepildi mani, lūdzu vadi mani, un dod man spēku. Es tev uzticos.”
Tātad mēs ieelpojam un izelpojam. Mēs atzīstamies savos grēkos un paļaujamies uz Dieva Garu. Tāpat kā elpojot, mēs to nedarām tikai vienreiz dienā. Tas notiek visas dienas garumā. Ikreiz, kad tu grēko, tu izelpo (atzīsties) un ieelpo (uzticies Dieva Gara darbībai tavā dzīvē).
Sākumā tas var likties mazliet dīvaini, bet tici man, pavisam drīz tas būs tikpat dabiski kā… nu jā, kā elpošana.
Dievs mūs ir radījis jaunai dzīvei – brīvai no grēka varas. Dzīvei viņa tiešā tuvumā.
Vēl viens piemērs. Iedomājies, ka tu mēģini ienirt ar akvalangu, bet tavs gaisa balons ir tukšs. Tu esi dziļi zem ūdens, un tev nav nekādu iespēju saņemt nepieciešamo skābekli. Tādēļ, lai saņemtu Svētā Gara spēku, ir tik svarīgi elpot garīgi. Bez tā mēs esam atgriezti no garīgajiem resursiem, kas ir nepieciešami mūsu kristīgajai dzīvei. Mūs nospiež grēku smagums un cilvēcīgie ierobežojumi. Tas mūs sagrauj un mēs nespējam to izturēt. Taču, ja mūsos ieplūst Svētā Gara spēks, mēs varam piedzīvot kaut ko tik brīnišķīgu, par ko mums nebija ne jausmas. Viss, kas no mums tiek prasīts, ir elpot.
DALIES UN PĀRRUNĀ:
